U-šu ir viena no senākajām cīņas mākslām pasaulē.
Pats termins u-šu sastāv no diviem hieroglifiem. Pirmais no tiem – “U” - nozīmē “cīņa”, “karš” un tas, savukārt, sastāv no diviem hieroglifiem – “Čži” ( “pārtraukt”, “apstāties”, “beigt”) un “Ge” ( “šķēps” un ierocis kā tāds) Otrs – “Šu” – nozīmē “māksla”, “tehnika”. Tādējādi u-šu var pārtulkot kā “cīņas māksla”, ko izmanto cīņas pārtraukšanai. Ķīniešu cīņas mākslas tika radītas aizsardzībai un novērsa karus. Tās netika radītas uzbrukumam. Ķīnā augstākais cīņas līmenis skaitās tās neesamība.
20. gs. otrajā pusē rietumu valstīs ķīniešu cīņas mākslas sāka izmantot terminu kungfu, kas ieguva plašu izplatību. Patiesībā, šis vārds sastāv no divām daļām kung (“enerģija”) un fu (“laiks”) un tiek izmantots meistarības apzīmēšanai, kur tās apgūšanai nepieciešams ieguldīt lielas pūles, daudz laika un pacietības. Tās var būt kā cīņas mākslas, tā arī cits cilvēka darbības veids, piemēram, mūzikas instrumenta spēlēšana.
Ķīniešu cīņas mākslu ietekmējuši daudz un dažādi faktori, kas noveda pie neskaitāmu u-šu stilu izveides.
Tādējādi būtiska ģeogrāfisko un klimatisko apstākļu atšķirība ziemeļu un dienvidu Ķīnā noveda ne tikai pie atšķirīga ķīniešu dzīves veida šajos reģionos, bet arī pie atšķirīgas cīņu tehnikas, kas īsi ir aprakstāma ar frāzi: “Dienvidos - dūres, ziemeļos - kājas".
Daudzi u-šu stili radušies, attēlojot dzīvniekus un imitējot tīģera, mērkaķa, lāča, ērgļa, dzērves, čūskas, dievlūdzēja u.c. cīņas paņēmienus.
Lielu ietekmi uz u-šu vienmēr ir atstājusi arī ķīniešu filozofija un kultūra, kas pastāv ne vienu vien gadu tūkstoti. Piemēram, cīņas tehnikās tiek izmantots jēdziens Iņ un Jan, bet uz Bagua (astoņu trigrammu) bāzes izveidota kā cīņu stratēģija, tā arī taktika.
Tāpat zināmu lomu u-šu attīstībā nospēlēja cigun, kas ir izveidots uz "ci" (iekšējās enerģijas) izmantošanas un attīstības principiem. Pareiza "ci" enerģijas izmantošana ļauj īpaši efektīgi pielietot fizisko spēku. Atkarībā no tā, kādas ir treniņu metodes un kā tiek izmantots ci, stilus var iedalīt iekšējos un ārējos. Ārējie stili, izmantojot cieto cigun, attīsta galvenokārt fizisko ķermeni, bet iekšējie stili uzsāk apmācību ar ci uzkrāšanu. Bet jebkurā gadījumā katrā stilā svarīgi kā ārējie, tā arī iekšējie treniņi.
Paralēli attīstījās arī dažāda veida ieroču izmantošana. Ieroči bija kā kaujas – zobeni, šķēpi, arbaleti, tā arī tādi, kas tapuši no priekšmetiem, kurus izmantoja zemnieki – nūja, lāpsta, pātaga un daudz kas cits.
Tāda ilgstoša cīņas tehniku attīstība pavisam dažādos novirzienos un pie dažādiem nosacījumiem, arī noveda pie tā, ka tradicionālajā u-šu ir tik daudz stilu. Taču neskatoties uz atšķirībām tehnikās, lai divkaujas rezultāts būtu veiksmīgs, katrā cīņas stilā jābūt 4 pamatkategorijām: sitieniem ar kājām (ti), sitieniem ar rokām (da), cīņa (šuai) un satveršanas un noturēšanas tehnikai (ciņna).
Liela nozīme tradicionālajā u-šu tika piešķirta ne tikai stipra un vesela ķermeņa attīstībai, bet arī cilvēka rakstura un gara attīstībai, balstoties uz Ķīnas kultūras ētiskajiem un morālajiem principiem.
Ja lielāko savu vēstures daļu u-šu attīstījās Ķīnas iekšienē un nebija pieejams ārzemnieku apmācībai, tad no 20 gs. otrās puses situācija sāka mainīties. Pašlaik dažādos u-šu veidos nodarbojās miljoniem dažāda vecuma cilvēku neskaitāmās visu pasaules kontinentu valstīs.
1990. gadā izveidota Starptautiskā U-šu federācija, ko ir atzinusi Starptautiskā Olimpiskā komiteja. Tā aktīvi attīsta u-šu kā sporta veidu, tai skaitā rīko dažādas taolu (kustību kompleksu izpilde) un saņda (brīva kontaktcīņa) sacensības.
Pats termins u-šu sastāv no diviem hieroglifiem. Pirmais no tiem – “U” - nozīmē “cīņa”, “karš” un tas, savukārt, sastāv no diviem hieroglifiem – “Čži” ( “pārtraukt”, “apstāties”, “beigt”) un “Ge” ( “šķēps” un ierocis kā tāds) Otrs – “Šu” – nozīmē “māksla”, “tehnika”. Tādējādi u-šu var pārtulkot kā “cīņas māksla”, ko izmanto cīņas pārtraukšanai. Ķīniešu cīņas mākslas tika radītas aizsardzībai un novērsa karus. Tās netika radītas uzbrukumam. Ķīnā augstākais cīņas līmenis skaitās tās neesamība.
20. gs. otrajā pusē rietumu valstīs ķīniešu cīņas mākslas sāka izmantot terminu kungfu, kas ieguva plašu izplatību. Patiesībā, šis vārds sastāv no divām daļām kung (“enerģija”) un fu (“laiks”) un tiek izmantots meistarības apzīmēšanai, kur tās apgūšanai nepieciešams ieguldīt lielas pūles, daudz laika un pacietības. Tās var būt kā cīņas mākslas, tā arī cits cilvēka darbības veids, piemēram, mūzikas instrumenta spēlēšana.
Ķīniešu cīņas mākslu ietekmējuši daudz un dažādi faktori, kas noveda pie neskaitāmu u-šu stilu izveides.
Tādējādi būtiska ģeogrāfisko un klimatisko apstākļu atšķirība ziemeļu un dienvidu Ķīnā noveda ne tikai pie atšķirīga ķīniešu dzīves veida šajos reģionos, bet arī pie atšķirīgas cīņu tehnikas, kas īsi ir aprakstāma ar frāzi: “Dienvidos - dūres, ziemeļos - kājas".
Daudzi u-šu stili radušies, attēlojot dzīvniekus un imitējot tīģera, mērkaķa, lāča, ērgļa, dzērves, čūskas, dievlūdzēja u.c. cīņas paņēmienus.
Lielu ietekmi uz u-šu vienmēr ir atstājusi arī ķīniešu filozofija un kultūra, kas pastāv ne vienu vien gadu tūkstoti. Piemēram, cīņas tehnikās tiek izmantots jēdziens Iņ un Jan, bet uz Bagua (astoņu trigrammu) bāzes izveidota kā cīņu stratēģija, tā arī taktika.
Tāpat zināmu lomu u-šu attīstībā nospēlēja cigun, kas ir izveidots uz "ci" (iekšējās enerģijas) izmantošanas un attīstības principiem. Pareiza "ci" enerģijas izmantošana ļauj īpaši efektīgi pielietot fizisko spēku. Atkarībā no tā, kādas ir treniņu metodes un kā tiek izmantots ci, stilus var iedalīt iekšējos un ārējos. Ārējie stili, izmantojot cieto cigun, attīsta galvenokārt fizisko ķermeni, bet iekšējie stili uzsāk apmācību ar ci uzkrāšanu. Bet jebkurā gadījumā katrā stilā svarīgi kā ārējie, tā arī iekšējie treniņi.
Paralēli attīstījās arī dažāda veida ieroču izmantošana. Ieroči bija kā kaujas – zobeni, šķēpi, arbaleti, tā arī tādi, kas tapuši no priekšmetiem, kurus izmantoja zemnieki – nūja, lāpsta, pātaga un daudz kas cits.
Tāda ilgstoša cīņas tehniku attīstība pavisam dažādos novirzienos un pie dažādiem nosacījumiem, arī noveda pie tā, ka tradicionālajā u-šu ir tik daudz stilu. Taču neskatoties uz atšķirībām tehnikās, lai divkaujas rezultāts būtu veiksmīgs, katrā cīņas stilā jābūt 4 pamatkategorijām: sitieniem ar kājām (ti), sitieniem ar rokām (da), cīņa (šuai) un satveršanas un noturēšanas tehnikai (ciņna).
Liela nozīme tradicionālajā u-šu tika piešķirta ne tikai stipra un vesela ķermeņa attīstībai, bet arī cilvēka rakstura un gara attīstībai, balstoties uz Ķīnas kultūras ētiskajiem un morālajiem principiem.
Ja lielāko savu vēstures daļu u-šu attīstījās Ķīnas iekšienē un nebija pieejams ārzemnieku apmācībai, tad no 20 gs. otrās puses situācija sāka mainīties. Pašlaik dažādos u-šu veidos nodarbojās miljoniem dažāda vecuma cilvēku neskaitāmās visu pasaules kontinentu valstīs.
1990. gadā izveidota Starptautiskā U-šu federācija, ko ir atzinusi Starptautiskā Olimpiskā komiteja. Tā aktīvi attīsta u-šu kā sporta veidu, tai skaitā rīko dažādas taolu (kustību kompleksu izpilde) un saņda (brīva kontaktcīņa) sacensības.